Mācību materiāli

Argumentētā eseja

Vispārīgie principi


Šīs vadlīnijas pamatā domātas antropoloģijas studentiem, kam uzdots rakstīt argumentētās esejas, bet minētos principus, protams, var izmantot jebkurš, kam nākas sastapties ar līdzīgiem uzdevumiem. Vadlīniju sākotnējo versiju izstrādājusi Karīna Vasiļevska-Dāsa un modificējis Klāvs Sedlenieks. Argumentētā eseja ir pamatots un strukturēts domu izklāstījums. Argumentētā eseja NAV plūstošs pārdomu apraksts. Tātad – argumentētā eseja vairāk līdzinās klasiskajam sacerējumam jeb domrakstam (ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu) nekā Zentas Mauriņas tipa literārajai esejai. Argumentētajā esejā sistemātiski un argumentēti jāpamato savs viedoklis par izvēlēto tematu. Argumentētās esejas būtība ir pamatot un aizstāvēt savu argumentu. Tāpēc esejas autoram ir jāieņem noteikta nostāja, jāizvirza esejas galvenais arguments (apgalvojums) un tas pamatoti jāaizstāv. Tāpēc argumentēto eseju varētu dēvēt arī par pamatotās domas eseju. Nav ieteicams rakstīt eseju, kurā apgalvots, ka var būt gan tā, gan citādi un ka taisnība vienādā mērā ir diviem pretējiem argumentiem.




Atsauces


Argumentētajā esejā noteikti jāizmanto atsauces. Jebkurš darbs, kurā nav norādīts izmantotais avots, ir izskatāms par plaģiātu. Atsaucēs jānorāda tieši izmantotā lapaspuse, kas tiek citēta/pārfrāzēta, nevis norādīts viss izmantotā avota lapaspušu skaits. Tiešs citāts ir tāds citāts, kurā pilnībā tiek izmantots kāds darbs vai tā fragments. Tiešie citāti ir jāliek pēdiņās, un ir skaidri jānorāda, ka tās nav argumentētās esejas autora domas. 5-10 lapu īsā esejā nevajadzētu izmantot tiešos citātus, kas garāki par trim rindiņām. Šādā esejā vislabāk izmantot pārfrāzējumu (sk. nākamo rindkopu). Arī tulkojums ir jāuzskata par citātu. Jebkurš citāts, kas garāks par trim rindiņām, ir īpaši jāatzīmē ar atkāpi (un bez pēdiņām), kā arī mainot burtu lielumu uz mazāku (RSU noteikums) vai teksta izvietojumu uz ciešāku, piemēram, double-space vai 1.5-space tekstā uz single-space (starptautiska prakse). Atsauce bez pēdiņām liekama arī tad, kad ir izmantots pārfrāzēts kāda autora darbs, norādot esejā autora vārdu. Piemērs: T.H. Ēriksens savā darbā „Mirkļa tirānija” uzskata, ka mūsdienās mēs dzīvojam t.s. „ātrajā laikā”. (Seko turpinājums par to, ko vēl saka Ēriksens.) Pārfrāzējuma beigās – atsauce. Atsauču stilu ir daudz un tie atšķiras dažādās niansēs. Lai noformētu atsauci pareizi, jāskatās attiecīgās institūcijas atsauču noformēšanas noteikumos.




Esejas tēma


Argumentētās esejas bieži vien tiek uzdotas par noteiktu tematu. Būtiski ir to uzmanīgi izlasīt un eseju rakstīt tieši par doto tematu. Tā, piemēram, temats varētu būt: "Latvieši bieži vien tiek uzskatīti par zemnieku tautu, bet arī sēņošanas tradīcijas ir diezgan spēcīgas. Kās tas ietekmē mūsu raksturu un/vai kognitīvo orientāciju?" Rakstot eseju par šādu tematu, svarīgi ir pievērst uzmanību uzstādījumiem, kas tajā iekļauti. Piemēram, vai latvieši tiešām ir zemnieku tauta? Kas par to liecina? Kas ir latvieši un kādi procesi rada šādu pašidentifikāciju? Vai sēņotāju tradīcijas ir spēcīgas, un kas par to liecina? Vai tas kaut kādā veidā varētu ietekmēt "latviešu" kognitīvo orientāciju – un kas vispār ir kognitīvā orientācija? Balstoties uz līdzīgiem apsvērumiem, var veidot savu galveno argumentu, kam būtībā ir jābūt koncentrētai atbildei uz esejā iekļauto jautājumu. Galveno argumentu vislabāk izklāstīt tēzes veidā – t.i. kodolīgā esejas galvenās domās formulējumā vienā vai divos teikumos, ideālā variantā norādot savu viedokli (pozīciju) un minot galvenos pierādījumus, kas tiks izmantoti. Ja dots esejas temats, tad visvieglāk ir tēzi veidot, izmantojot esejas tematā minētos jēdzienus. Piemērs: “Tas, ka latvieši tiek uzskatīti par zemnieku tautu ar spēcīgām sēņošanas tradīcijām, balstās aplamos priekštatos par Latvijas vēsturi un mūsdienu situāciju, ko pamatošu ar īsu ieskatu lauksaimniecības attīstībā Kurzemes novadā un piemēriem no Pretsēņošanas biedrības iekšējās aptaujas.” Argumentētā eseja iederas kritiskās domāšanas tradīcijā, tāpēc būtiski parādīt savu spēju domāt kritiski un savus argumentus kontekstualizēt teorijā un datos.




Esejas struktūra


Argumentētā eseja tiek rakstīta pēc sekojoša plāna (rindkopu skaits ir aptuvens): Ievads (īsi formulēts apgalvojums, kura patiesīgums jāpierāda) – viena rindkopa

  • Ievada sākumā norādīts svarīgākais, par ko būs eseja un noformulēta galvenā doma (tēze), kas esejas gaitā tiks pamatota.
  • Nākamajos teikumos nosaukti vairāki (piemēram, trīs) argumenti tādā secībā, kādā ar tiem tiks atklāts esejas saturs. Šiem teikumiem arī patiešām ir jānosauc šie pamatojumi. Piemēram, apgalvojums, ka "šajā esejā es apskatīšu latviešu zemnieka dabu, vēsturiskās izmaiņas un mūsdienu konsekvences", nav uzskatāms par veiksmīgu. Daudz labāk būtu, piemēram, teikt: "Pirmkārt, vēlos demonstrēt, ka ideja par latviešiem kā zemnieku tautu ir aplama. Otrkārt, zemniecības nozīme latviešu dzīvē ir mainījusies, it īpaši pēdējo 100 gadu laikā. Un, treškārt, mūsdienās novērojamās sakritības ar 'zemnieku domāšanu' Latvijā ir tikai fragmentāras, un tāpēc skaidrojumu labāk meklēt citur."
  • Ievadam jābūt tādam, lai lasītājs gūtu visu būtiskāko informāciju par šajā esejā izvirzītajiem apgalvojumiem.
Iztirzājums (apgalvojumu, pierādījumu un piemēru, secinājumu izklāsts) – apmēram trīs rindkopas
  • Katrā no rindkopām atklāts viens arguments (apgalvojums), kurš pierādīts ar faktiem un citiem piemēriem.
  • Ir ieteicams pirmajā rindkopas teikumā noformulēt galveno domu. Ja galvenā doma netiek izcelta pirmajā teikumā, jāpiedomā, lai šī doma tiktu atklāta, līdz ar to ir skaidri jāzina kāda tā ir katrā rindkopā.
  • Katru rindkopu nobeidz teikums, kas apkopo izklāstīto informāciju un kuru vēlāk var izmantot nobeigumā.
Nobeigums (secinājumu un atziņu kopsavilkums, kas pierāda ievadā izteikto apgalvojumu) – viena rindkopa
  • Iepriekšējie secinājumi (katras iztirzājuma daļas pēdējais teikums) apkopoti kopsavilkumā, kas vai nu apstiprina, vai noliedz ievadā izteikto apgalvojumu. Šos secinājumus labāk noformulēt kā pārfrāzējumus nevis tieši pārkopēt no minētajām rindkopām.
  • Nobeigumā var īsi ieskicēt arī citus aspektus, kas varētu tikt apskatīti, runājot par konkrēto pierādāmo apgalvojumu.





Iespaidu raksts

Iespaidu raksts ir studenta pārdomas par izlasīto literatūru. Iespaidu rakstā nav jāatstāsta izlasīto rakstu vai grāmatu saturs – to pasniedzējs jau zina.  

 

Iespaidu rakstā jāspēj demonstrēt, ka esat sapratuši izlasīto un spējat, balstoties uz to, veidot savu viedokli par autoru domām, kā arī attīstīt jaunas idejas. Iespaidu raksts līdzinās recenzijai par izlasīto, bet reizē tas prasa arī autora paša ideju ieguldījumu. 

 

Viens no iespaidu raksta uzdevumiem ir likt studentiem nopietni studēt uzdoto literatūru. Tāpēc iespaidu rakstā ir jāspēj parādīt, ka esat lasījuši un sapratuši izlasīto. 

 

Daži nozīmīgi punkti, kas jāpatur prātā, rakstot iespaidu rakstu: 

 

  • Jācenšas izteikties pēc iespējas pilnīgāk. Ir jāspēj parādīt, ka esat labi izpratuši izlasīto literatūru. Virspusība, vispārīgi apgalvojumi, nepamatoti spriedumi samazinās vērtējumu. 

  • Nepārstāstiet izlasīto rakstu/ grāmatu saturu, nerakstiet kopsavilkumus. Iespaidu rakstā centieties aprakstīt savas domas un idejas, kas radušās izlasītā sakarā – vai piekrītat/ nepiekrītat rakstītajam, kāpēc? Vai izlasītais stimulēja domāt par kaut ko, par ko iepriekš nebijāt domājuši? Vai ir palikuši neatbildēti jautājumi? Vai izlasītais saistās ar jūsu dzīves pieredzi vai aktuāliem notikumiem? Vai veids, kā autors attīsta savu argumentu, ir loģisks un labi sakārtots? Vai pētījums, uz kura pamata tapis raksts vai grāmata, ir ticis veikts korekti, vai gluži pretēji – ir pamats apšaubīt izmantotās metodes, kāpēc? 

 

Iespaidu raksts parasti ir salīdzinoši īss – apmēram pusotra līdz divas lapaspuses. Atsevišķos gadījumos studentiem izdodas būt ļoti kodolīgiem un pietiek ar vienu lapu, bet vairumā gadījumu ar to nav gana

Atsauču noformēšana

Vispārīgie principi


Galvenais atsauču normēšanas uzdevums ir skaidri un nepārprotami sniegt lasītājam visu nepieciešamo informāciju. Akadēmiskajā pasaulē ir daudz un dažādu atsauču noformēšanas stilu. Šeit izklāstīts viens Čikāgas stila atvasinājums, kurš ir vienkārši lietojams un skaidri saprotams. Tai pat laikā jāatceras, ka katrai universitātei, katedrai vai izdevniecībai var būt savas prasības. Zemāk uzskaitītie piemēri galvenokārt ņemti no Čikāgas stila rokasgrāmatas. Šeit sagatavotos piemērus RSU studentiem sākotnēji latviskojis Klāvs Sedlenieks, taču arī citu mācību iestāžu audzēkņi un kolēģi ir laipni aicināti to izmantot. Sarakstā pirmais paraugs ir veids, kā atsauci noformēt bibliogrāfijā, un otrs parāda, kā atsauci noformēt tekstā. Ja autors nav zināms, autora vārda vietā norādiet Anonīms. Ja izdošanas datums nav zināms, gada vietā rakstiet b. g. , t.i., "bez gada".




Grāmata


Viens autors [bibliogrāfijā:] Pollan, Michael. 2006. The Omnivore’s Dilemma: A Natural History of Four Meals. New York: Penguin. [tekstā:] (Pollan 2006, 99–100) Divi vai vairāk autori Ward, Geoffrey C., un Ken Burns. 2007. The War: An Intimate History, 1941–1945. New York: Knopf. (Ward un Burns 2007, 52) Ja ir četri un vairāk autori, uzskaititet visus autorus bibliogrāfijas sarakstā, bet tekstā norādiet vienīgi pirmo, kam seko "u.c." ("un citi"): (Barnes et al. 2010)




Grāmatas nodaļa vai cita daļa


Kelly, John D. 2010. “Seeing Red: Mao Fetishism, Pax Americana, and the Moral Economy of War.” Grāmatā Anthropology and Global Counterinsurgency, John D. Kelly, Beatrice Jauregui, Sean T. Mitchell, un Jeremy Walton (red.), 67–83. Chicago: University of Chicago Press. (Kelly 2010, 77)




Grāmatas ievads vai tamlīdzīga daļa


Rieger, James. 1982. Ievads grāmatai Frankenstein; or, The Modern Prometheus, autors Mary Wollstonecraft Shelley, xi–xxxvii. Chicago: University of Chicago Press. (Rieger 1982, xx–xxi)




Elektroniski publicēta grāmata


Ja grāmata ir pieejama dažādos formātos, norādiet to, kuru lasījāt jūs. Grāmatām, kuras ir pieejamas tiešsaitē, norādiet URL, bet piekļuves datumu norādiet tikai tad, ja to pieprasa (universitāte vai izdevniecība). Ja īstās lappuses nav pieejamas, norādiet nodaļas vai sekcijas numuru. Austen, Jane. 2007. Pride and Prejudice. New York: Penguin Classics. Kindle izdevums. Kurland, Philip B., un Ralph Lerner, red. 1987. The Founders’ Constitution. Chicago: University of Chicago Press. http://press-pubs.uchicago.edu/founders/. (Austen 2007) (Kurland un Lerner, 10. nod, 19. doc)




Akadēmiskā žurnāla raksts


Raksts drukātā žurnālā Tekstā norādiet lappusi, uz kuru atsaucaties; bibliogrāfijā - norādiet lappuses, no kuras līdz kurai raksts ir publicēts žurnālā. Dotajā piemērā 36 ir sējuma numurs (volume), (2) ir numurs. Kasfir, Nelson. 2008. "The conventional notion of civil society: A critique." Journal of Commonwealth & Comparative Politics 36(2):1-20 (Kasfir 2008, 19) Raksts tiešsaites žurnālā Ja žurnālam ir zināms DOI (Digital Object Identifier), norādiet to. DOI ir pastāvīgais identifikators, kuru pievienojot http://dx.doi.org/ pārlūkprogramma aizvedīs uz avotu. Ja DOI nav pieejams, norādiet URL. Ja tiek pieprasīts piekļuves datums, norādiet arī to. Kossinets, Gueorgi, un Duncan J. Watts. 2009. “Origins of Homophily in an Evolving Social Network.” American Journal of Sociology 115:405–50. Piekļuves datums 2010. gada 28. februāris. Doi:10.1086/599247. (Kossinets un Watts 2009, 411)




Raksts avīzē vai neakadēmiskā žurnālā


Atsauces uz avīžu un neakadēmisku žurnālu rakstiem parasti izdara tekstā un neiekļauj bibliogrāfijā (“Kā Šerila Stolberga un Roberts Pīrs norāda New York Times 2010.gada 27.februāra rakstā…"). Zemāk redzams formālākas atsauces noformējuma piemērs. Ja skatījāties rakstu tiešsaitē, iekļaujiet URL; datumu norādiet tikai tad, ja tas tiek prasīts. Ja autors ir zināms, sāciet atsauci ar autora vārdu un raksta nosaukumu. Mendelsohn, Daniel. 2010. “But Enough about Me.” New Yorker, 25. janvāris. Stolberg, Sheryl Gay, un Robert Pear. 2010. “Wary Centrists Posing Challenge in Health Care Vote.” New York Times, 28. februāris. Skatīts 2010. gada 3. martā. http://www.nytimes.com/2010/02/28/us/politics/28health.html. (Mendelsohn 2010, 68) (Stolberg un Pear 2010)




Grāmatas apskats


Kamp, David. 2006. “Deconstructing Dinner.” Michael Pollan grāmatas The Omnivore’s Dilemma: A Natural History of Four Meals apskats. New York Times, 23. Aprīlis, Sunday Book Review. http://www.nytimes.com/2006/04/23/books/review/23kamp.html. (Kamp 2006)




Maģistra, bakalaura darbs vai disertācija


Choi, Mihwa. 2008. “Contesting Imaginaires in Death Rituals during the Northern Song Dynasty.” PhD disertācija, University of Chicago. (Choi 2008) Blaževica, Līva. 2014. "Latvijas pašvaldību mājas lapu izvērtējums." Bakalaura darbs, Rīgas Stradiņa universitāte. (Blaževica 2014)




Referāts, kas nolasīts sapulcē vai konferencē


Adelman, Rachel. 2009. “ ‘Such Stuff as Dreams Are Made On’: God’s Footstool in the Aramaic Targumim and Midrashic Tradition.” Referāts, nolasīts ikgadējā Bībeles Literatūras biedrības (Society of Biblical Literature) sanāksmē, Ņūorleāna, Luiziāna, 21-24. novembris. (Adelman 2009)




Interneta lapa


Bieži vien pietiek ar lapas pieminēšanu tekstā (“Kā 2008. gada 19. jūlijā McDonald's Corporation pieminēja savā mājaslapā…"). Ja ir nepieciešama formālāka atsauce, var darīt, kā norādīts zemāk. Tā kā šāds saturs bieži mainās, norādiet, ja to iespējams noskaidrot, kurā datumā mājaslapā veiktas pēdējās izmaiņas. Ja nav zināms publicēšanas datums, atsauces pamatam izmantojiet pēdējo izmaiņu datumu vai datumu, kurā esat skatījušies šo lapu Google. 2009. “Google Privacy Policy.” Pēdējās izmaiņas veiktas 11. martā. http://www.google.com/intl/en/privacypolicy.html. McDonald’s Corporation. 2008. “McDonald’s Happy Meal Toy Safety Facts.” Pēdējo reizi skatīts 19. martā. http://www.mcdonalds.com/corp/about/factsheets.html. (Google 2009) (McDonald’s 2008)




Bloga ieraksts vai komentārs


Uz bloga ierakstu vai komentāru var atsaukties tekstā ("Kā teikts The Becker-Posner 2010. gada 23. februāra bloga ierakstā…. "), un šādas atsauces parasti netiek iekļautas bibliogrāfijā. Ja tomēr tiek prasīta formālāka atsauce biblogrāfijā, bloga ierakstu pieminiet tajā, bet komentāru pieminiet tikai tekstā. Ja tiek pieprasts piekļuves datums, norādiet to pirms URL, kā redzams zemāk Posner, Richard. 2010. “Double Exports in Five Years?” The Becker-Posner Blog, 21. februāris. http://uchicagolaw.typepad.com/beckerposner/2010/02/double-exports-in-five-years-posner.html. (Posner 2010)




E-pasta vēstule vai īsziņa


E-pasta vēstule vai īsziņa var tikt pieminēta tekstā ("Īsziņā, ko Džons Dou (John Doe) man nosūtīja 2010. gada 1. martā, viņš atklāja, ka…") un tās ļoti reti tiek iekļautas bibliogrāfijā. Iekavās var norādīt, ka tā ir privātā korespondence (priv. koresp.). (John Doe, e-pasta vēstule autoram, 2010. gada 28. februāris) vai (John Doe, priv. koresp.)




Vienība, kas atrodama komerciālā datubāzē


Ja izmantojat kādu avotu, kas iegūts caur komerciālām datubāzēm, pievienojiet šīs datubāzes nosaukumu un piekļuves numuru. Zemāk redzamajā piemērā izmantota iepriekš minētā disertācija tā, it kā tā būtu iegūta no ProQuest disertāciju datubāzes. Choi, Mihwa. 2008. “Contesting Imaginaires in Death Rituals during the Northern Song Dynasty.” PhD disertācija., University of Chicago. ProQuest (AAT 3300426).




Citātu izmantošana


Šeit minēto informāciju RSU studentiem sākotnēji sagatavojis Klāvs Sedlenieks, taču arī citu mācību iestāžu audzēkņi ir laipni aicināti to izmantot. Studenti nereti savos kursa, bakalaura un maģistra darbos izmanto tiešos citātus no citu autoru tekstiem, taču bieži vien tas tiek darīts stilistiski kļūdaini. Reizēm bez vajadzības tiek citēti triviāli apgalvojumi, kā piemēram, "sesijas laikā studenti parasti gatavojas eksāmeniem". Jāatceras, ka citātu daudzums darbā nedrīkst būt pārmērīgi liels – galu galā katrs students raksta savu darbu. Katram tekstam ir jābūt studenta paša veidotam – tas nedrīkst veidoties kā kolāža no tekstiem, kas izkopēti no citiem avotiem. Kopumā tiešos citātus ieteicams lietot tikai šajos gadījumos: Ja citāts ir tik unikāls, ka tā satura pārstāstīšanas gadījumā tiks zaudēts pārāk daudz. Šis noteikums attiecas, piemēram, uz dzejas rindu citēšanu. Frāzi "Gūt var dodot, gūt var ņemot; dodot gūtais - neatņemams" nav vērts pārstāstīt, jo tā ir unikāla. Ja citāts tiek izmantots kā pamats tālākai analīzei. Šis noteikums attiecas uz dažādu tekstu analīzi. Piemēram, tiek citēts informanta teiktais vai dokumenta fragments, lai turpmākajā tekstā analizētu šo izteicienu vai teksta fragmentu. Ja citāts tiek izmantots, lai ilustrētu kādu novērojumu vai apgalvojumu. Šajā gadījumā citāts tiek izmantots kā piemērs. Šis noteikums attiecas uz, piemēram, gadījumiem, kad autors apkopo novērojumus par kādu uzskatu, kas bieži parādās informantu teiktajā vai analizētajā tekstā un šo analīzi nobeidz vai papildina ar kādu raksturīgu piemēru, t.i., citātu. Pārējos gadījumos teksts, kuru vēlaties izmantot, ir jāizlasa, jāsaprot, kas ir galvenā doma šajā tekstā, un šī galvenā doma jāizklāsta saviem vārdiem. Pēc šāda izklāsta jādod atsauce uz avotu, kurā atrodams domas oriģināls. Tiešie citāti vienmēr jāatdala no sava teksta ar pēdiņām. Garākus citātus neliek pēdiņās, bet ievieto atsevišķā rindkopā, lietojot mazāku burtu izmēru un kopēju visas rindkopas atkāpi no malas. Tiešajam citātam jābūt precīzam oriģinālā teksta atainojumam. Ja tajā esat ieviesis kādas izmaiņas, tad tās skaidri jānorāda. Ievietotais teksts liekams [kvadrātiekavās], izdzēstais teksts norādāms kā [..], bet, ja esat mainījuši formatējumu, tad pievienojiet aiz citāta tādu tekstu, kā (izcēlums mans - K. S.).